Ilze!
Es iesākšu ar to ko
tu prasi beigās. Ir viena lieta
prasīt lai cilvēks domā par šo un to; un tas, ka viņš
domā, ir spiests domāt, par ko jaunu pats par sevi ir labi, veselīgi.
Tomēr dēr, pat kādreiz ir vajadzīgs, lietas, idejas,
problēmas, iespējas fokusēt vairāk kā to var
panākt ar to, ka atsevišķi cilvēki par ko domā. Šad un tad
pat ir tā, ka draudzes ganam to ir draudzei jāuzspiež. Un tā nu
iesim atpakaļ uz Filadelfiju 70to gadu beigās. Draudze nīkuļo un ir
nīkuļojusi jau vairākus gadus. Kad jaunais
mācītājs viņiem to saka, cilvēki apvainojās:
„Kā tu tā vari teikt!? Mums nesen bija jubileja un mums
novēlēja turpināt ilgus gadus, kā līdz šim, utt. utt.“ Ko nu? Jaunais mācītājs sasauc
ārkārtas pilnsapulci. Katram draudzes loceklim ir tiesības to
darīt. Dienas kārtībā var būt tikai viens punkts. Un
tas būs? „Draudzes likvidēšana.“ „Vai tu to nopietni domā?
„Jā.“ „Tā nevar darīt.“ „Var gan.“ Sūdzibas pat
aizgāja līdz mūsu Baznīcas vadībai un tie man prasija,
aizrādija, to pašu ko jau biju dzirdējis no vairākiem draudzes
locekļiem. (Starp citu, Southeast Pennsylvania sinodes bīskaps man
teica: „Go for it!“) Pienāk
sapulces diena un baznīca ir pilna, kā ziemsvētkos. Pirms tam
arī bija tā, ka vienā svētdienā
mācītājs saka, ka šodien sprediķis nebūs tādu un
tādu „iemeslu“ dēļ. (Starp citu, man par šo sprediķi
prasija aizpagājušā nedēļā Rīgā, jo par to
esot runāts homilētikas kursos.) Sapulci atklāj draudzes
priekšnieks un nu sapulces sasaucējam ir jāmotivē visa tā
lieta. „Ko saka mūsu pašu statūti? Ko mums būs darīt un ko
mēs kā draudzes locekļi esam apņēmušies darīt?“
„Vai draudzes locekļi to dara? Tā dara? Statūti nesaka, ka
mācītājam vienam būs to visu darīt. Te skaidri un
gaiši ir pateikts ko draudzes locekļi apņemās darīt. Ja jau
tas netiek īstenots, tad tāda draudze acīm redzōt jums nav
vajadzīga.“ (Starp citu, mani beigās pierunāja draudzes
likvidēšanu nelikt uz balsošanu.) Vai tas ko līdzēja? Nu, ja
ņem vērā, ka Filadelfija bija vienīgā latviešu draudze
kuŗa sponsorēja vienu vietnāmiešu ģimeni tā sauktā
„Boat People“ akcijas laikā Amerikā, un šo un to citu ko es
varētu minēt, tad atbilde ir skaidra.
Mācītājiem/ām,
un arī citiem Dieva ļaudīm ir sev atkal un atkal
jāatgādinā, ka Dieva
biznes ir miŗšana un augšāmcelšanās! Un te nepietiek
to tikai intelektuāli saprast.
Savā laikā lielākā luterāņu draudze
Misisipī štatā bija Senatobijas latviešu draudze. Tā tas vairs
nav. Tā draudze nomira; un viņa cēlās augšā savā
veidā Vudeilē un Kalamazū, un citur. Reiz Anglijā, pagājušā gadu
simtenī, kādas pilsētas atēistu biedrība
izsludinā sanāksmi par to vai Jēzus patiešām varēja
panākt ko, ka no ūdens iznāk vīns. Viens zinatnieks
pēc otra deklarē, ka tā nevarēja būt. Beidzot viena
kundze tiek pie vārda. „Es nezinu vai Jēzus spēja panākt
to, ka no ūdens iznāk vīns. Bet es zinu, ka no vīna, Dieva
zēlastības dēļ, var iznākt mēbeles.“ Un viņa
stāsta par savu vīru kuŗš pateicoties AA tagad jau nedzer
ilgāku laiku. Te vienam cilvēka bija jāuzdrīkstās
mirt, lai Dieva žēlastības dēļ viņš varētu
dzīvot pēc tam. Un skaidrs, ka viens kurš pats tam ir gājis
cauri spēj labāk uzrunāt tos kuŗi stāv pie šāda
eksistenciāla sliekšņa.
Kadu laiku atpakaļ
New York Times bija raksts par to kā Ziemeļdakotas prērijā
stāv tukšas arvien vairāk un vairāk baznīcas kuŗas
savā laikā cēla norvēgu imigranti. Tās ēkas savu
laiku nokalpoja un acīm redzot viņu laiks bija cauri. Tā pat
būs ar latviešu ēkām. Bet ar to nav tā, ka tā balle ir
beigta un tās biļetes vairs neder, un tas ir viss. Šogad mums
Otavā skolā ir 25 bērni. Lielākā tiesa ir bērnu
dārza vecumā un pirmās klases. Lielākā tiesa no tiem
ir MML. Tas ir kas jauns! Un ko nu?! Mēs atrodamies starp to kā vairs
nav un to kas vēl nav. Tā tas ir bijis un tā tas būs,
mūžīgi mūžos. Un ja es spēju, mēs spējam, ar šo
realitāti samierināties, man pašam, mums pašiem, dzīvē ir
vieglāk.
Vīzija draudzei
nenāk galvenokārt no augšas uz leju, bet no lejas už augšu, jo
vienīgā vīzija kuŗai cilvēki atdodās ir tā
pie kuŗas tie ir paši piestrādājuši, ir bijuši spiesti
piestrādāt. Es pieņemu,
ka tu atceries to reizi kad mēs tikāmies Kalamazū zem
virstēmata: „Mičigāna 1998---2008.“ Tajā laikā, ja kāds būtu
teicis, ka Grandrapidos 07 gadā būs ta un tā (tas ko tu mini
savā rakstā) vai tas būtu pieņemts ar aklamāciju?! Un
šodien tomēr…!
Dažus gadus pirms tam,
un tas bija Grand rapidos, es runāju par organizāciju dzīves
ciklu. Tas ir labi, ka šajos laikos vairāk un vairāk par to
runā. Bet tajos laikos tas vēl bija kas jauns. Dzīves cikls ir
bioloģisks fakts, tik pat labi kā tas ir organizatorisks fakts.
Kā jau senie latvieši teica: „Gājējus un mirējus nevajag
aizturēt.“ Bet tas nav viss. Ir iespējamas „paradigm shifts.“ Uz to
draudzi var mudināt, un manā saprašanā ir jāmudinā,
Baznīcas vadībai, bet tas darbs pats notiks uz vietas, jo tā ir
vienīgā vieta kur tas var notikt, ja tas notiks.
No tā ko tu raksti,
mans secinājums ir, ka Grandrapidos jūs esiet ceļā!
Un nu par
dievkalpojumiem angļu valodā. Vispirms: Tu neesi vainīga pie
tā, ka gadu tecējumā tik daudzi latvieši saprecējās ar
amerikāņiem! „It happens in the best of families.“ Un ja nu šie
ne-latvieši sastāv draudzē? Vai tad drīkst viņiem
nekalpot!? Vai draudze drīkst kādam draudzes loceklim nekalpot? Vai
draudze drīkst kalpot tikai „savējiem“?! Senāk nevienā
latviešu centrā nebija organizēti pensionāri. Un tagad?!
Senāk mēs bijām spiesti būt trimdā. Un tagad?!
Situācija ir mainijusies un tā pieprasa no cilvēka jaunu
attieksmi pret to kas ir. Rezultāts ir, ka man vienās
laulībās iznāca runāt 4 valodās. Bet nu, gribot
negribot paceļās jauns jautājums. Kapēc lai viņi brauc
gaŗām vairākām amerikāņu baznīcām
ceļā uz tavu baznīcu? Tur ir jābūt kādam „je ne sai
qua“ un to tikai jūs tur uz vietas
spēsiet izgudrot.
Par to kāda
izskatīsies LELBĀL pec vairāk kā 5 gadiem. Es ceru, ka
būs draudzes kuŗas uzdrikstēies nevis likt „band aids“ uz
esošās situācijas aicinot vienu pēc otrū
mācītājus no dizmtenes uz „iepazīšanos“ un tādā
veidā turoties ar sakostiem zobiem pie esošās sturktūras
līdz kamēr „Basta!“, bet uzdrīkstēsies ticēt ka tas
Kungs nav aizgājis pensijā, ka Dieva nolūks vēl ir lai
Viņa valstība nāk! Ja mēs šad un tad uzdrīkstamies
runāt par namturību, tad tur arī iederās kā mēs
izmantojam savus resursus. Cilvēkus un līdzekļus. Nekur nav
teikts, ka Baznīcai ir jābūt „inefficient.“ (Kā to saka
latviski?) Lai to uzlabotu nevar palikt vecās tranšejās. Ir
jāmēģinā kas jauns. Montreālas un Otavas mini-rajons
ir šinī ziņā labs piemērs. Tā pat ir Sanfrancisko un
Oklande. Filadelfija un Vilmingtona. Līdzīgs kas notiks
Mičigānā. Un citur. Un
kā būs ārpus LELBA? Jā nekas nemainās, nekas
nemainās. Ir daudz runāts un pie tā vēl nāk
klāt aizrādijums dažiem cilvēkiem būt pacietīgiem.
Kā jau es iepriekš rakstiju, cilvēkiem vazjadzība pēc
pastorālas palīdzības ir kliedzoša. Man nav dūša kādai
latviešu sievietei kuŗa ir nonākusi seksualā vetrdzībā
Īrijā teikt, ka viņai der būt pacietīgai! Paldies
Dievam, ka LELB ir tikuši tik tālu, ka ar nākošo gadu būs
macītājs uz vietas tur. Bet ar to nepietiks. Ja mēs esam Baznīca,
tad ir lietas kuŗas mums ir jādara ārpus savām
tranšejām. Ja nē, tad darīsim tā pat kā darija tas
mācītājs Filadelfija!
Māris